Kādreiz dzīvē viss šķita daudz skaidrāks un tiešāks. Ja jauna sieviete atstāja savu bērnu mātei un devās tālēs zilajās meklēt laimi ar kārtējo kavalieri, apkārtējie viņu bez liekiem aplinkiem sauca par “dzeguzi”.
Radi parasti tikai noplātīja rokas un centās par šo tēmu skaļi nerunāt, lai nebūtu jāsarkst kaimiņu priekšā. Taču šodienas pasaule ir radījusi jaunus, skaistus vārdus, aiz kuriem paslēpties.
Tagad tas vairs nav pienākumu trūkums, bet gan “iekšējā resursa meklēšana”, “personīgo robežu nospraušana” un, protams, pats populārākais sauklis — “es beidzot izvēlos sevi”.
Mana meita Justīne, kurai ir tikai divdesmit trīs gadi, izrādījās tieši šāda modernā laika pārstāve. Viņa arī nolēma “izvēlēties sevi”. Tikai viss, kas nāca līdzi šai izvēlei — viņas trīsgadīgais dēliņš Artūrs —, kādā sniegotā piektdienas vakarā tika vienkārši nolikts manā priekšnamā tepat Valmierā.
Līdzās mazajam dēlam priekšnamā bija nolikts liels “Rimi” maiss, kas bija pilns ar bērna pavasara drēbēm, turpat blakus atradās arī jaunā vējjakā, kura puisēnam vēl bija nedaudz par lielu un likās par platu, bet savās rokās viņš uzmanīgi turēja pašu mīļāko rotaļlietu — vecu, zilu plastmasas ekskavatoru, ko zēns ne uz mirkli neatlaida un mēģināja cieši paturēt sev klāt, it kā tā būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.
— Mamm, meitenes mani uzaicināja uz tādu kā pašizaugsmes pasākumu pie dabas uz brīvdienām, — Justīne steidzīgi noteica, cītīgi izvairoties no mana skatiena un pētot savas jaunās, spīdīgās pavasara kurpes.
— Tur būs pilnīgs miers un atpūta no pilsētas kņadas, telefoni visiem būs jāizslēdz, lai mēs beidzot varētu pabūt klusumā, sakārtot savas domas un vienkārši atgūties no pēdējā laika lielās steigas un pārdzīvojumiem…
Aizvedīsi Artūru uz bērnudārzu pirmdienas rītā? Es vakarā pati viņam aizbraukšu pakaļ, kad būšu atpakaļ pilsētā.
Viņa steidzīgi nobučoja mani uz vaiga, pirms es vispār paguvu pajautāt ko vairāk par šo pēkšņo plānu, un tūlīt pat vieglā solī pazuda aiz smagajām ārdurvīm.
Gaisā pēc viņas palika tikai saldu smaržu mākonis un mazs, pilnīgi apjucis bērns, kurš klusi šņaukājās un vēl ciešāk sev klāt piekļāva savu mīļāko rotaļu mašīnu.
Ārā jau valdīja pavasara vēsums, un gaisā bija jūtams tas īpašais mitrums, kas parasti rodas, kad saulriets mijas ar dzestru vakara gaisu.
Klusums, kas radīja aizdomas
Es tajā brīdī nemēģināju sākt strīdu un pat necentos viņu pārmācīt ar skarbiem vārdiem. Mani sauc Kristiāns, man ir četrdesmit pieci gadi, ikdienā strādāju par vecāko grāmatvedi un lielāko daļu darba pienākumu veicu attālināti no mājām, tāpēc palīdzēt ar mazdēla pieskatīšanu man nekad nav bijis apgrūtinoši vai sarežģīti.
Justīnei dzīvē tiešām nav gājis viegli, jo viņa par māmiņu kļuva agrā jaunībā, tikko sasniegusi divdesmit gadus, bet bērna tēvs no mūsu redzesloka nozuda vēl pirms mazā ierašanās pasaulē, nesniedzot nekādu atbalstu — ne naudas ziņā, ne arī vienkārši cilvēcīgi.
Es sniedzu atbalstu, cik vien spēju un manos spēkos tas bija iespējams. Es pavadīju dienas ar mazo Artūru, kad viņam nebija veselības un viņš jutās vājš, gādāju bērnam nepieciešamās lietas un pārtiku, kamēr Justīne visiem spēkiem centās saprast savu dzīves aicinājumu.
Šajā laikā viņa paspēja apgūt skaistumkopšanas pamatus, mēģināja attīstīt savu nelielo kosmētikas tirdzniecības biznesu internetā un pat aizrāvās ar neparastām hobiju nodarbēm brīvajā laikā.
Es pie sevis klusi prātoju: nekas, jaunība ir tieši tas vecums, kad gribas izbaudīt un izmēģināt pilnīgi visu. Gan jau ar gadiem viņa kļūs mierīgāka, nopietnāka un beidzot apzināsies, ka dēls ir pats svarīgākais viņas dzīvē.
Tomēr pirmdienas vakarā bērnudārzā neviens pēc Artūra neieradās. Es aizbraucu viņam pakaļ, cerot, ka Justīne vienkārši ir aizkavējusies ceļā. Viņas telefons bija izslēgts. Otrdienas rītā, kamēr mēs ar mazdēlu virtuvē brokastu laikā ēdām mannā putru, telefons beidzot iepīkstējās.
Pienāca gara balss ziņa lietotnē WhatsApp no numura ar tālās Indonēzijas kodu. Profila bildē Justīne smaidīja, stāvot uz dzeltenu smilšu fona, fonā šūpojās palmas un spīdēja saule.
Eksotisks pārsteigums no Bali
Es nospiedu atskaņošanas pogu, un manu mierīgo Valmieras virtuvi piepildīja viņas neparasti pacilātā un enerģiskā balss:
— Mīļais tēt, čau! Tikai, lūdzu, nesāc uzreiz dusmoties vai pārmest! Šīs dažas brīvdienas pilnībā un neatgriezeniski izmainīja visu manu turpmāko dzīvi. Es šeit, pasākumā, iepazinos ar Robertu, kurš ir ļoti perspektīvs nekustamo īpašumu projektu vadītājs un jau vairāk nekā gadu veiksmīgi darbojas starptautiskā līmenī.
Tēt, tā ir īsta mīlestība no paša pirmā acu uzmetiena, mēs uzreiz skaidri sapratām, ka esam radniecīgas dvēseles un mums ir kopā jādodas šajā lielajā dzīves piedzīvojumā. Mēs patiešām jau esam ielidojuši siltajās zemēs un iekārtojamies!
Es beidzot jūtos pa īstam laimīga, izjūtu sirdsmieru un beidzot esmu atradusi savu īsto vietu. Mazo Artūru pagaidām līdzi neņēmu, jo pats saproti — tik tāls lidojums bērnam ir par smagu, turklāt tur ir ļoti karsts, viss ir neierasts un dārgs, bet Roberts vēl īsti nejūtas gatavs uzreiz uzņemties rūpes par svešu bērnu.
Mums vispirms ir kārtīgi jānodibina sava savstarpējā saikne un jāiepazīst vienam otrs. Tu taču esi tik stiprs un malacis, tu ar viņu lieliski tiksi galā šo laiku. Lūdzu, padzīvo ar viņu kopā vismaz pāris mēnešus, kamēr es šeit pilnībā iekārtošos un sākšu strādāt.
Naudu bērna tēriņiem atsūtīšu uzreiz, tiklīdz man būs pirmā alga par jauno darbu. Mīlu tevi ļoti, piedod man!
Balss ziņa apklusa ar klusu klikšķi, un telpā iestājās smags, dobjš klusums. Mūsu nelielajā Valmieras virtuvē pēkšņi kļuva dzirdama katra sīkākā skaņa – gan Artūra mazās karotes ritmiskā šķinda pret šķīvja malu, gan vecā ledusskapja vienmērīgā un dobjā dūkoņa, kas šķita skaļāka nekā parasti.
Es pacēlu acis un mirkli raudzījos pa logu, kur pavasara saulē spoži vizuļoja pirmās peļķes un kusa pēdējās sniega paliekas. Redzēju, kā kaimiņš pagalmā steidzīgi mēģina iztīrīt notekas no ziemas sanesumiem, lai kūstošais ūdens neappludinātu ieeju, un tajā mirklī es sapratu – daba mostas un mainās, bet manā dzīvē nupat ir sācies pavisam cits, neparedzams un skaudrs cēliens, par kuru es vēl pirms mirkļa pat nenojautu.
Es sēdēju pilnīgā mierā un jutu, kā manā iekšienē kaut kas neatgriezeniski nostājas savās vietās – tajā brīdī nebija ne rūgtuma, ne aizvainojuma, bet tikai pavisam skaidra un nesatricināma pārliecība par to, kas man jādara tālāk.
Mana meita Justīne bez mazākās vilcināšanās vai redzamām bažām bija atstājusi savu miesīgu bērnu manā priekšnamā, it kā dēls būtu tikai kāds lieks sūtījums, kuru var bez sirdsapziņas pārmetumiem pamest noliktavā un vienkārši par to aizmirst uz nenoteiktu laiku.
Viņas vieglprātīgā frāze “pasēdi pāris mēnešus” manā prātā atbalsojās arvien dīvaināk, jo par savu bērnu viņa runāja tā, it kā tas būtu nejauši iegādāts dekoratīvs telpaugs, kuru var uz brīdi nolikt uz palodzes un tikai reizēm, kad uznāk iedvesma, atcerēties nedaudz aprūpēt.
Es nemēģināju sākt strīdu, necēlu balsi un neļāvos liekam satraukumam, kas tikai atņemtu spēkus. Man kā pieredzējušam grāmatvedim dzīvē vienmēr ir patikuši precīzi aprēķini un skaidras pozīcijas. Es mierīgi aizvedu mazdēlu uz bērnudārzu, atgriezos klusajā mājā, uzvārīju sev tasi stipras melnas kafijas un apsēdos pie datora, lai ķertos pie darba.
Vienkārši izleju mīklu uz plāts: medus rulete ar skābā krējuma krēmu un žāvētām plūmēm pa jaunam
Es neizvērsu nekādas publiskas drāmas vai pārmetumus sociālajos tīklos, jo tam neredzēju nekādu jēgu. Tā vietā es juridiski korekti sastādīju iesniegumu bāriņtiesai un sagatavoju nepieciešamos dokumentus iesniegšanai tiesā.
Es vairs nebiju gatavs palikt tikai “labā vectētiņa” lomā, kurš klusējot pieņem citu kļūdas un uzņemas svešu atbildību. Es vienkārši nosūtīju Justīnei oficiāla dokumenta fotogrāfiju, pievienojot klāt tikai četrus pavisam īsus vārdus:
“Tagad viss būs oficiāli.”
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kā Kristiāns panāca taisnību un kāpēc Justīnes Bali pasaka beidzās ātrāk, nekā viņa cerēja
